Sākumā ir ideja, no tās top pirmās skices, tad rasējums, tad vēlāk jau koku izvēle un tehnoloģisko risinājumu (uzbūves) plāns, daudzi pierakstīti un skicēm izraibināti blociņi, klades un vilciena biļešu kreisās puses. Dažādu laikmetu stīgu taustiņinstrumenti tiek pētīti un būvēti no 2008. gada. Materiāli krājas no vēl senākiem laikiem, kā ozols, kuru no kāda Madonas rajona purva (netālu no Bumbiermuižas) nācās izvilkt pirms astoņiem gadiem, bet viņš tur bija gaidījis jau kopš 50-tajiem.
Kad ir gatavs viss darbu saraksts, sameklēti materiāli, sākas pats process, kurā no apjomīgiem kokiem tiek iegūti 4,5 mm plāni dēļi sānu liekšanai, tāpat egle vai ciedrs rezonatoram, salīmēts fundaments, kā arī sagatavoti visi citi koki, no kuriem nākamajā procesa daļā taps kontrforsi, klaviatūra, taustiņi, džeki un visa dekoratīvā apdare. Nākamais ir konkrētu aprišu piešķiršana šiem Pinokio. Tad jau atliek to visu godprātīgi savienot ar zivju līmi, lai nākamo paaudžu restauratoriem būtu iespējams arī izjaukt, ja nepieciešami labojumi. Viens no satraucošajiem mirkļiem, kad jau vissnolakots, ir stīgu vilkšana. Ja nu tomēr aprēķini nav bijuši pareizi, ja nu mēness fāzes? Tā kā augšminētā darbība saistīta ar pietiekami lielu iedziļināšanos, kamēr tiek pieintonēts katrs tonis, tad atliek attapties, ka tas jau ir noticis - instruments skan, un ir bezgalīgs prieks viņu izdzirdēt un iepazīties. Kopumā visa šī darba gaita ir kā nepārtraukta "velosipēda izdomāšana", jo 16.gs. būvētājs savu domu man nav pateicis klātienē, skaidri norādot kas, kāpēc un kā jādara, bet gan ļaujot šo informāciju sadzirdēt, saskatīt savā darbā, kurā iedziļinoties tas atklājas. Daudz sanāk darboties ar loģiku un intuīciju, bet daudzas lietas atklājas tikai būves procesā, citas tikai jau spēlējamam instrumentam.
Tie, protams, ir bezgalīgi meklējumi, bet labi, ka šajā ceļā gadās atradumi.
Kopš esmu saistīts ar skaņošanu, vienmēr ir nācies meklēt un lietot daudz un dažādu kompromisu temperācijā, jo mūzikā starp tonalitātēm nav nekādas vienlīdzības. Viena no lielajām kļūdām 19./20.gs. muzikālās domas attīstībā ir bijusi atteikties no skaistā un neglītā, gaišajām un tumšajām krāsām un pieņemt vienmērīgo temperāciju, kuru līdz 19.gs. praktiski neviens nelietoja, jo šajā logaritmiski sadalītajā oktāvā tiek pilnībā ignorēti tīrie intervāli - respektīvi tādu (izņemot pašu oktāvu) nav. Un kam gan vajadzīgs skaņojums kurā visas notis ir "šķības"? Tāpēc - par krāsām! Arī vizuāli, jo ne jau greznības, bet gan pasaules daudzveidības un pārpilnības dēļ.
Ieva Putniņa - Dekoraīvā apdare un gleznojumi
Man šķiet svarīgi, nevis kopēt, atdarināt pagājušo “skaisto laiku”, bet radīt tagad. Ābols no šī gadsimta ne ar ko nav ne sliktāks, ne labāks, kā 15.gs. ābols. Es ņemu to, kas ir tagad, jo neatkarīgi no šķietamajām pārmaiņām cilvēka domāšanā un dzīvesveidā, daba - ir tā pati, iespējams arī cilvēka daba.
Tāpat ir ar glezniecības tehniku, - no agrākiem periodiem saglabājušies darbi, lielākoties ir gleznoti uz koka, nav nekas ilglaicīgāks vēl izdomāts. Eļļas grunts, krāsas, lapiņu zelts, sudrabs, damāras sveķu laka, šellaka... - trušu līme un pelni no kamīna. Tāpat ozola koka pamats, uz kura glezno.
Mākslīgie pigmenti balē, es dodu priekšroku laika pārbaudītām vielām un materiāliem. Sāku gleznot uz koka virsmas un sapratu - tas ir mans materiāls, audeklu es tā neizjūtu.
Man patīk doma, ka mūzikas instrumentā skaņa reflektē no gleznojuma, it kā izstaro no šī darba, - gan tādējādi uzliekot jaunus noteikumus. Jo mūzika ir tik dažāda, un jāglezno tā lai darbs nekliegtu, lai būtu harmonijā ar skaņu, to nenomāktu, lai būtu iespējams sajust un saskatīt dažādas noskaņas. Varbūt pat visā šajā procesā būtiskākais, - tagadne, nodarboties ar to, ko uzskati par vērtīgu, un darīt to šajā laikā. Aktuāli jebkuram laikmetam. Gleznotājam strādāt ar mūzikas instrumentu, - tas ir kā dejotājam strādāt ar mūziku. Varu tikai ieteikt pamēģināt.
